Avokado » MANI PIRMIE LATVIEŠU DZIESMU UN DEJU SVĒTKI
Iesaki draugiem!


MANI PIRMIE LATVIEŠU DZIESMU UN DEJU SVĒTKI

MANI PIRMIE LATVIEŠU DZIESMU UN DEJU SVĒTKI

     Teju katrā nostūrī, katrā mājā runā par Latvijā lielākajiem svētkiem – XXVI Vispārējiem latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkiem. Plašsaziņas līdzekļi steidz pavēstīt par pēdējiem tehniskajiem norādījumiem. Šis raksts būs par Dziesmu un Deju svētkiem no mana un manas ģimenes viedokļa. Protams, arī par tautas deju. Mani sauc Inta. Esmu garšvielu veikala „Avokado” vadītāja. Savukārt Mārcis Strautiņš ir garšvielu biznesa īpašnieks un mans dzīvesbiedrs. Abi divi esam kaislīgi dejotāji un Babītes novada vidējās paaudzes deju kolektīva „Dārta” dalībnieki. Mārcis ir dejotājs jau no bērnu kājas, bet mans stāsts būs par mani. Kā es nokļuvu dejotāju rindās.

Šis gads man ir ļoti nozīmīgs. Kāpēc? Tāpēc ka īstenosies mans sapnis, pēc kura tiecos trīs gadus. Tieši pirms trīs gadiem izvirzīju mērķi – piedalīties Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos 2018.gadā. Es nebiju iedomājusies, ka mani Napoleona plāni piepildīsies - un vēl ar tādu uzviju, ka piedalīšos simtgades svētkos. Skatoties uz laiku, kad uzsāku savas dejošanas gaitas, nāk smiekli. Bet tajā mirklī – zeme atveries. Sākums šķita ļoti nevainīgs. Gribu dejot. Ok. Kur? Rīgā ir tik daudz kolektīvu? Uz kuru lai dodas dejot? Zināju, ka „uzņemšanas” notiek septembrī. Kāpēc vārdu uzņemšana esmu ielikusi pēdiņās? Tajā mirklī domāju, ka uzņem pilnīgi VISUS dejotājus ar vai bez prasmēm. Tautas dejas ir populāras un zināmas, bet es nebiju iedomājusies, ka tās ir TIK pieprasītas. Tā kā Mārcim tālajā 2015.gadā bija ieildzis dejošanas akadēmiskais gads, un viņam nebija vēl motivācijas atkal sākt dejot, cīnīties vajadzēja vienai pašai. Mārcis ir dejojis kolektīvos ar lielo vārdu, tāpēc lūdzu viņam padomu. Vēlos uzsvērt, ka man nebija pieredzes tautiskajās dejās, jo šādu dejas virzienu nebiju mācījusies. Jaunībā ir apgūtas dejas, ko piedāvā skolas organizētie pulciņi. Taču tas arī viss. 2015.gadā augusta beigās es beidzot informēju Mārci par savu lēmumu, uz kuru kolektīvu došos. Protams, tika apsvērti primārie jautājumi - lokācijas vieta un kolektīva reputācija. Tas, protams, man kā iesācējai bija makten svarīgi! Pirmā mana uzņemšana notika kolektīvā TDA „LIESMA”, tad TDA „LĪGO”, tad TDA „VEKTORS”. Mārcis akceptēja manu lēmumu un piebilda: „Tev ir jāsāk pamatīgi trenēties!”. Uz ko es pabrīnījos un - cik nu varēju nedēļas laikā, „uztrenējos”, lēkājot pie spoguļa un kaitinot dzīvokļa apakšējos kaimiņus. Visās uzņemšanās bija iespējams satikt daudz dejotāju. Tajā mirklī es sapratu, ka tas ir nopietni. Dejas prasme tiek vērtēta nevis starp - protu vai neprotu, bet gan - starp ļoti labi vai izcili. Tad jūs varat iedomāties, kā es dejoju uzņemšanas pārbaudēs. Atceros situāciju, kad viens no TOP kolektīva vadītājiem visiem dalībniekiem lūdz iepazīties, minot, kādā kolektīvā ir dejots vai dejo. Kad pienāca mana kārta, pārņēma zināms uztraukums, jo man nav ko teikt. Kad klusītiņām nomurmināju, ka es nedejoju un vispār nekad neesmu dejojusi, zālē iestājās smieklu šalts, un mākslinieciskais vadītājs ilgi uz mani skatījās. Tikai tagad es saprotu, kāpēc. Pēc trešā mēģinājuma izturēt uzņemšanas procedūru kolektīvos, man iestājās mākslinieciskā krīze, jo nevienā kolektīvā netiku uzņemta. Atmetu domu par tautas dejām. Iemācīties dejot manā vecumā ir iespējams, bet tajā brīdī nebija padoma, KĀ. Starp citu, tā ir brīva niša- organizēt tautas deju nodarbības, jo piedāvājuma nav. Bet ne par to ir stāsts. Kā man gāja tālāk?

Vienu dienu mana paziņa no Piņķiem ieminējās par Babītes novada vidējās paaudzes deju kolektīvu „Dārta”. Piebilstot, ka kolektīvu vada jauns, uzņēmīgs bijušais dejotājs Lauris Siliņš. Pirmajā mirklī es atmetu domu. Piņķi? Lai padejotu? Nē. Tomēr informāciju ievācu. Decembrī sadūšojos un piezvanīju Laurim. Viņš klausuli nepacēla. Sapratu, tā ir zīme. Vēlu vakarā Lauris zvana man: „Jūs man zvanījāt!” „Nē, nezvanīju”, pārliecībā atbildu. Sarunai beidzoties, tikai nodomāju, cik jocīgs zvans. Pēc 15 minūtēm es saprotu, ka zvanītājs bija tas Lauris no deju kolektīva! Steidzu atkal zvanīt viņam: „Jā, es zvanīju, es atcerējos, kāpēc. Gribu dejot, es ļoti gribu dejot, bet nemāku. Nekad neesmu dejojusi. Es varu atnākt uz uzņemšanu (bija decembra mēnesis).” Lauris mierīgā balsī toleranti atbildēja, ka gaida mani janvārī. Kā? Viss? Tas ir viss? Esmu uzņemta? Un tajā mirklī likās, ka Piņķi ir tik tuvu, kā nekad.  Tā nu man sākās deju gaitas šajā kolektīvā. Pirmais uztraukums bija tik liels, ka sajaucu mēģinājuma dienas. Kad ierados pareizajā dienā, kolektīva dejotājiem bija liels pārsteigums, ieraugot jaunu dejotāju sezonas vidū, turklāt ierodoties trenuškās (jo biju saģērbusies kā uz aerobikas nodarbību).

Šobrīd, skatoties pirmos ierakstus no koncertiem, ir smieklīgi. Toties pēc trīs mēnešu ilgas prakses dejoju skatē, pēc sešiem mēnešiem ieguvu solo gājienu vienā dejā. Un tikai Laurim ir zināms, kas darījās viņam galvā, skatoties uz manu deju prasmi. No Laura puses tā bija liela atbildība uzņemt jaunu, zaļu dejotāju. Noticēt tam un dot iespēju, kas manā gadījumā bija dikti svarīga. Esmu pateicīga Babītes novada vidējās paaudzes deju kolektīva mākslinieciskajam vadītājam Laurim Siliņam par iespēju iemācīties, par iespēju būt kopā ar dejotājiem un par iespēju izdejot Daugavas stadiona katru nostūri. Man vēl nav nojausma, par kādu spēku un emocijām ir runa. Taču zinu, ka visi dejotāji gaida šo mirkli. Es uzskatu, ka katram kārtīgam latvietim vismaz vienu reizi mūžā ir jādejo Daugavas stadionā vai jādzied lielajā Mežaparka estrādē. Manā ģimenē šis spēks ir dubultā, jo Mārcis 2016.gadā atkal pēc vairāku gadu pārtraukuma sāka dejot, šoreiz kopā ar mani. Mēs kopā smelsimies enerģiju māksliniecisko vadītāju izveidotajos zīmējumos, pārvarēsim saspringto grafiku un kopā gūsim gandarījumu par to, ka daudzajiem skatītājiem radām prieku.

 Ko tad īsti man tautas dejas nozīmē? Dejot tautas dejas nozīmē dvēseles izdejošanu, dejošana ir dvēseles miera stāvoklis, kurā tu spēj piepildīties, uzņemt garīgu spēku un vairot radošo garu. Tautastērpa uzvilkšana ir nākamais emocionālais stāvoklis; kroņa uzlikšana, iespējams, ir vēl liekāks, bet diemžēl to vairs nevarēšu piedzīvot. Tautas deja mūsu ģimenē vairo patriotismu, nostiprina tradīcijas un ir labs paraugs jaunajai paaudzei. Jaunā paaudze dejo nevis tāpēc, ka vecāki liek, bet tāpēc, ka pašiem patīk un ir gandarīti par saviem darbiem. Jā, mēs visi esam gandarīti par to, ko darām. Un tad, kad Daugavas stadionā vai Arēnā satiekas tādi paši vai līdzīgi domājoši dejotāji, jūs varat iedomāties, kāda enerģija plūst no mums un kā mēs viens otru uzlādējam? Deja ir spēks, un spēks ir dejā.

Noslēdzot savas pārdomas, novēlu visiem tiekties pēc saviem mērķiem un piepildīt savus sapņus. Gadi nav šķērslis, nav arī šķērslis neziņa. Ir vajadzīgs tikai liels gribasspēks (kā manā gadījumā). Mīlestība pret tautas dejām uzvarēja, un es dejošu Daugavas stadionā. Es izdejošu savus pirmos Vispārējos latviešu Dziesmu un deju svētkus.


Iesaki draugiem!
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtības. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. LASĪT VAIRĀKX