Safrāns - garšvielu karalis


Karaliska krāsa, smarža un garša.

Labam safrānam raksturīgs spēcīgs aromāts un viegli rūgtena, pat asa garša. Smaržas un garšas ziņā tas nedaudz līdzinās medum. Lai sārtās drīksnas izpaustu visu savu burvību, tās jāizmērcē siltā pienā vai dažas sekundes jāapgrauzdē uz sausas pannas, un tad, saberztas pulverī, jāpievieno ēdienam.

Un tomēr Safrānu galvenokārt lieto ēdienu iekrāsošanai, ne specifiskas garšas iegūšanai. Vidusjūras valstīs safrānu nelielās devās pievieno gaļas un zivju ēdieniem, piemēram, tradicionālā bujabēze (Bouillabaisse) zupa nav bez tā iedomājama. Franču virtuvei raksturīga bumbieru un ābolu iekrāsošana safrāna, baltvīna un cukura marinādē. Spāņi safrānu pievieno paeljai, itāļi ar to iekrāso risoto, Arābi pievieno Kuskusam, arī Indiešu ēdienos safrāns ir tipiska garšviela, savukārt Anglijā populārs ir Kornvolas pīrāgs ar safrānu.

Maza šķipsniņa safrāna piešķirs patīkamu, maigu aromātu un bagātīgu dzeltenu krāsu pikantajām gaišajām mērcēm, buljoniem, rīsu un graudaugu ēdieniem, kā arī jēra gaļas, vistas gaļas un zivju ēdieniem.Safrānu izmanto arī saldo ēdienu un dzērienu gatavošanā – pudiņiem, krēmiem, saldajām biezputrām .To plaši izmanto arī konditorejā, klasiskā variantā safrānu pievieno rauga mīklai un dažādu cepumu mīklai, lai iegūtu patīkami dzeltenu krāsu. Visiem labi zināmais kliņģeris iegūs patīkami zeltainu krāsu ja mīklai pievienosi šķipsniņu safrāna.


Dziedējošais safrāns

Lai uzskaitītu visas safrāna pozitīvās īpašības, nepietiktu ne laika, ne vietas, tomēr jāpiemin, ka safrāns ir viens no vecākajiem garšaugiem ko izmanto medicīnā. Safrāns uzlabo vielmaiņu, atjauno asinis un asinsrites sistēmu, stimulē reproduktīvo sistēmu . Regulē liesas un aknu funkciju. Efektīgs kā pretgāzu un pretspazmatisks līdzeklis. Dziednieciski lieto klepus, bronhīta, bezmiega, histērijas un depresijas gadījumos, tā lapas tiek izmantotas, ja ir aizcietējums .

Pats par sevi nebūdams tonizējošs, safrāns ievērojami uzlabo citu augu tonizējošo iedarbību, veicina visa organisma augšanu. To var pievienot pienam vai citiem tonizējošiem sastāviem, lai pastiprinātu to iedarbību.To izmanto kā vielu, lai uzlabotu ķermeņa dziļākos audu slāņus ar vielu nodrošināšanu. Farmaceitiskajā rūpniecībā tas tiek izmantots tinktūru, ekstraktu un acu pilienu ražošanā.


Mazliet no vēstures

Par safrāna dzimteni dēvē Kašmiru (Indija). Safrānu galvenokārt audzē Spānijā, Indijā, Turcijā, Ķīnā un Irānā. Safrāna nosaukums ir cēlies no arābu vārda زعفران (zaʻfarān), kas burtiski nozīmē "dzeltenais". Pirmo reizi literārajos rakstos šis garšaugs pieminēts Mezopotāmijā 3000. gadus p.m.ē.

Vērts zināt

Gan cenas, gan spēcīgās, specifiskās garšas un aromāta dēļ safrānu ieteicams lietot ļoti mazās devās. Safrāns ir ļoti jūtīgs pret gaismu un mitrumu, tādēļ tas jāuzglabā tumšā, cieši noslēgtā traukā.Par vērtīgāku tiek uzskatīts nesamalts safrāns – safrāna „pavedieni”, tiem jābūt spilgti sarkanbrūnā krāsā un it kā nedaudz eļļainiem. Safrāns ir arī vienreizējs afrodiziaks (kas spēj radīt un uzburt erotisku noskaņojumu un uzkarsēt mīlas rotaļas )


Interesanti fakti

Ir zināms grieķu mīts par safrānu. Dievam Merkurijam bija draugs Krokuss. Vienreiz metot disku, Merkurijs nejauši ar disku nāvīgi ievainoja Krokusu. Un no ar asinīm slacītās zemes esot izaudzis zieds – safrāns.

Sengrieķu mīts vēsta, ka Zevs esot gulējis safrāna gultā, feniķieši izmantojuši safrānu kā garšvielu un ārstniecības līdzekli. Bagātie romieši safrānu kaisījuši kāzu gultā, bet vēl citās kultūrās bijusi tradīcija ar safrānu iekrāsot līgavas plīvuru.

Safrānu ilgu laiku izmantoja audumu krāsošanai, jo krāsa patika Babilonijas ķēniņiem un Ķīnas imperatoriem. Angļu karalis Henrijs VIII pirmais aizliedza tērēt safrānu krāsošanai. Viņš sāka likt safrānu zivju zupā un ekonomēja katru gramu.

Senajā Ķīnā ar safrāna novārījumu piesūcināja aizkarus un apģērbu. Safrāns ir obligāta sastāvdaļa Tibetas kvēpināšanas nūjiņās. Viduslaiku Eiropā safrāna viltotājus sodīja ar nāves sodu. Arābu medicīna vēst, ka safrāns palielina dzīves tonusu un izrada uzbudinošu iedarbību, rada gaismas, prieka un labklājības sajūtu.

Safrānu viltojot mēdz aizvietot ar saflora ziedlapiņām. Saflora dzimtene ir Ēģipte un mūsdienās to kultivē visā pasaulē un izmanto kā pārtikas krāsvielu. Galvenā atšķirība ir tā, ka safrāna kaltētās drīksnas ir krietni garākas. Un safloram nav aromāts, kas atgādina dārgas un izsmalcinātas smaržas.


Kā tad aug safrāns? Safrāna krokuss ( Crocus sativus) ir liliju dzimtas puķe, nepārprotami līdzīga mūsu dārzos populārajiem krokusiem. Augam parasti ir 8 -10 garas, slaidas lapas, bet septembrī – oktobrī uzplaukst viens vai divi gaiši violeti ziedi, kuru vidū atrodas trīs daļās sadalījusies koši sarkana drīksna. Un pats vērtīgākais šajā augā arī ir šīs drīksniņas, ko arī mūsdienās saucam par safrānu. No tūkstoš kvadrātmetros augošiem 150.000 – 200.000 krokusu ziediem iespējams iegūt vienu kilogramu safrāna, pie kam drīksnu ievākšana ir roku darbs, bet viens cilvēks dienā var ievākt ap 60 gramiem vērtīgo drīksnu. Pēc noplūkšanas tās tiek strauji izkaltētas saulē. Gatavs izkaltēts produkts izskatās pēc savītiem dzelteni sarkanīgas krāsas diedziņiem, viens šāds drīksnas gabaliņš var sasniegt līdz 25mm garumu.Tāpēc nav brīnums, ka safrāns ir viena no pasaules dārgākajām un eksotiskākajām garšvielām, kura jau izsenis tiek pielīdzināta zelta vērtībai. Viens ir skaidrs – safrāns vienmēr bijis un būs luksus prece, izsenis par tā viltošanu vai stādījumu iznīcināšanu draudējuši visbargākie sodi.

0 comments

Related Posts

See All